Ūdens apsaimniekošana: kur tā industrija virzās?

Ņemot vērā arvien pieaugošo sabiedrības izpratni par nepieciešamību aizsargāt vidi, proti – vai tā ir siltumnīcas efekta samazināšana atmosfērā, vai dūņu iestrāde augsnē – resursu atkārtota izmantošana visos ražošanas līmeņos kļūst īpaši svarīga. Tas attiecas arī uz ražošanas kopējās efektivitātes uzlabošanu, ieviešot novatoriskas tehnoloģijas ar zemu enerģijas patēriņu un efektīvāku dabas resursu izmantošanu, kā arī piesārņojuma novēršanu, atkārtoti izmantojot izejvielas pēc to attīrīšanas.

Šāda veida nozarei ir nepieciešamas ļoti plašas zināšanas tēmā, tāpēc zināšanu un pieredzes apmaiņa starptautiskā mērogā ir svarīga. Turklāt nav iespējams izveidot vienotu risinājumu, kas būtu piemērots katram klientam. Piemēram, metalurģijas ražošanas atkritumi ir daudz bīstamāki nekā mājsaimniecībās saražotie atkritumi, bet termins “energoefektivitāte” ir pilnīgi atšķirīgs, runājot par tūkstošiem, nevis simtiem dolāru gadā. Galu galā esošo tehnoloģijua adaptācija atkarībā no konkrētiem ražošanas procesiem kļūst īpaši svarīga ilgtspējīgai inovāciju izaugsmei.

CLEANTECH LATVIA nesen mēs satikās ar Karme Filtrs īpašnieku Andreju Belogorski, kurš strādā ūdens apsaimniekošanas industrijā jau gandrīz 25 gadus. Viņš pats teica, ka bieži vien jūtas vairāk kā inženieris, nevis uzņēmējs, tomēr, Andrejam ir spēcīgs uzņēmēja gars, citādi Karme Filtrs apgrozījums nebūtu sasniedzis miljonu gadā. Savas darbības rezultātā Karme Filtrs atvēris vēl vienu kontrolēto uzņemumu Latvijā un trīs meitas uzņemumus Lietuvas, Krievijas un Uzbekistānas valstu teritorijās. Pateicoties šādai biznesa struktūrai, Karme Filtrs garantē kvalitatīvu uzdevumu izpildi, nodrošina individuālu pieeju katram klientam.

Pēc A. Belogorskija domām, viens no pirmajiem izšķirošajiem momentiem ūdens nozarē norisinājās 21. gadsimta sākumā. Tieši šajā laikā tirgū sāka parādīties membrānu tehnoloģijas, kas ļāva attīrīt ūdeni, neizmantojot ķīmiskas vielas un pārmērīgi nepatērējot enerģiju. Runājot par pašu attīstības sākumu, šīs tehnoloģijas piedāvāja augstākā līmeņa attīrīšanu un pēdējā laikā tās turpina attīstīties vēl vairāk, vairumā aizstājot tradicionālās tehnoloģijas nozarēs un privātajos sektoros. Par laimi, attīstīto valstu teritorijās jau pagājis laiks, kad ražošanas procesā piesārņotais ūdens nonāca tieši vidē, padarot dabiskos ūdens rezervuārus nepiemērotus dzīvībai.

Intervijā Andrejs Belogorskis izklāstīja par jaunāko Karme Filtrs projektu, kurā gatavojas īstenot iepriekšminēto tehnoloģiju Tulas teritorijā. Plašāku interviju ar Andreju Belogorski par Karme Filtrs un viņa vīziju par klastera CLEANTECH LATVIA darbību lasiet transkripcijā.

Transkripcija

CL: Kā Jūs uzsākāt savu biznesu?

AB: Nejauši. Proti, nozarē, kurā es šobrīd strādāju gandrīz 25 gadus, nokļuvu nejauši. Pēc izglītības es esmu inženieris. 90.-to gadu sākumā viens no maniem paziņām, kas tajā laikā mācījās Nīderlandē, vienkārši uzaicināja mani apmeklēt Nīderlandi, lai iepazīstinātu mani ar dažiem uzņēmējiem, ar kuriem viņam pusgada laikā, ko viņš bija pavadījis mācībās, bija izveidojies kontakts. Tā kā man pašam īpašu ideju nebija, es nolēmu aizbraukt, un viņš sāka ņemt mani līdzi uz tikšanām ar holandiešu uzņēmumiem.

Viena no tikšanām bija vecāka gadagājuma kungu, kurš pats vairs ar biznesu nenodarbojās, bet gan bija tā saucamais biznesa eņģelis (business angel), proti, viņš darbojās kā “bezmaksas” konsultants. Cita starpā, viņš bija pietiekami pazīstams uzņēmēju vidē, jo viņš izgudroja un patentēja vispārējo palešu kravu iekraušanas sistēmu, specializētu kravu iekraušanas sistēmu, konveijeru lentes kuģiem. Kā tagad es atceros, viņa vārds bija misters Emarels.

Mēs ar viņu parunājām, izdzērām tasi kafijas (manuprāt, tas bija Roterdamā) un es viņam pajautāju:

“Ja Jūs būtu tādā situācijā …”, es viņam izstāstīju, cik vien iespējams, par visu, kas pie mums notiek, kur atrodas Latvija, kādas ir tās iezīmes un specifika: “Ja Jūs būtu manā vietā, kādam virzienam Jūs pievērstos?”

Viņš aizdomājās… “Ņemot vērā  perspektīvas, kādas kādreiz varētu būt. Ir jāiet tur, kur šobrīd nekā nav, bet kur ir perspektīva,” un atkal aizdomājās: “Tātad, redz, ir ūdens, gaiss un… sūdi.” Viņš vēlreiz padomāja: “Nē… waste (atkritumi). Trīs tēmas. Jūs variet par šīm tēmām padomāt. Turklāt…” Viņš parakņājās savos dokumentos un atrada ielūgumu: “Amsterdamā reizi divos gados notiek izstāde AQUA TECH.  Ļoti liela nozares izstāde, iespējams, lielākā pasaulē. Aizejiet, apskatiet, tur būs daudzi Eiropas, Holandes, Amerikas uzņēmumi… Tā kā Jūs esiet inženieris, iespējams, Jūs pamanīsiet kaut ko ievērības cienīgu. Nozare ir ūdens un notekūdeņi. ”

Es pieņēmu ielūgumu un pēc mēneša atbraucu atkal – parasti izstāde notika septembrī. Tad arī viss sākās. Tur es satiku vairākus holandiešu un amerikāņu uzņēmumus, kurām bija interesanti, kas gan notiek postpadomju telpā. Kas zina, varbūt viņiem tiešām izdosies izveidot tur biznesu.

Pāris pirmos gadus mēs strādājām kā vienas diezgan lielas amerikāņu kompānijas aģenti. Tā kā vajadzēja apgūt gan tehnoloģijas, gan iekārtu risinājumus, man bija ļoti jāiedziļinās arvien vairāk un vairāk. Par laimi, padomju laikā iegūtā inženieru izglītības sistēma ļāva, apgūstot pamat zināšanas, būtībā specializēties jebkurā virzienā. Lūk, tā mēs  uzsākām un pakāpeniski no aģentiem un distribūcijas pārgājām uz  mūsu pašu tehnoloģisko risinājumu izstrādi un oriģinālu iekārtu izgatavošanu pēc uzņēmuma pasūtījumiem.

CL: Ja pareizi atceros, tad Latvijā un Baltijas valstīs šīs nozares attīstība sākās pateicoties tieši Jūsu uzņēmumam?

AB: Nē, bija vairāki uzņēmumi, ar kuriem sākām reizē. No tiem, kuri pastāv līdz mūsdienām, tas ir FILTER, kaut tam pašlaik ir nedaudz atšķirīgs virziens. Ūdens tēma ir arī viņu biznesa sastāvdaļa, bet galvenokārt uzņēmums ir specializējies katlu māju un koģenerācijas staciju būvniecību. Vēl bija pāris uzņēmumi, kuri diemžēl šobrīd vairs nepastāv. FILTER, šķiet, ir vienīgais uzņēmums, par kuru joprojām var dzirdēt.

CL: Vai, strādājot un pārejot uz jaunu līmeni, Jūs esat kādreiz skatījies uz ārvalstu uzņēmumu pieredzi?

Nu, es teiktu, ka ja mēs pāris vārdos novērtējam savu uzņēmējdarbības modeli no organizācijas un tehnoloģiskā viedokļa, tas nav copy & paste – tā ir adaptācija. Viņi, protams, mums ir ļoti daudz devuši. Starp mūsu partneriem, ar kuriem mēs sadarbojamies jau no paša sākuma ir daži holandiešu uzņēmumi, austrieši, vācieši, amerikāņi… Viņi mums daudz iedeva jau pirmkārt no izglītības viedokļa un pateicoties tam mēs tagad varam sevi pozicionēt kā speciālistus. Tas pilnībā… labi, es teiktu ne pilnībā, bet vairāk kā puse no tā ir viņu nopelns. Kaut vai tāpēc vien, ka viņi bija, lai arī Latvijā šāda nozare vēl neeksistēja.

Padomju Savienībā šāda veida rūpniecība nepastāvēja, jo bija tikai lieli pašvaldību veidojumi un viss, kas saistīts ar ūdeni, tika risināts pašvaldības līmenī. Mēs savukārt sākām aizņemt nozares tā saukto decentralizēto nišu, kurā ir objekts (nav svarīgi vai privātas telpas vai viesnīca vai kas cits), kura īpašniekiem ir jārisina radušās problēmas pašiem uz savu galvu. Tādēļ mēs piedāvājām viņiem tehnisko risinājumu. Mūsu partneri bija gatavi mums palīdzēt un vienīgais, kas mums bija jādara, bija pareizi jānoformulē jautājumi klientam. Viņi bija ļoti atvērti, lai nodotu mums savas zināšanas un pieredzi.

CL: Kāpēc Jūs nolēmāt pievienoties klasterim?

AB: Motīvs bija viens. Es redzēju, ka pastāv līdzīgas nekomerciālas asociācijas vai organizācijas, tai skaitā, arī ārzemēs. Piemēram, Nīderlandē ir izveidots prototips – Dutch Water Partnership, kurā uzņēmumi, kas parasti konkurē savā starpā, apvienojas, lai ieietu jaunos tirgos, lai gan tie parasti konkurē viens ar otru.

Tajā brīdī Latvijā jau bija sākusies ekonomiskā krīze, bija skaidrs, ka mums vajag meklēt darbību ārpus robežām. Kaut arī mums ir veiksmīgs un pašpietiekams bizness, tai skaitā, arī Krievijā vairāk kā 20 gadus, bija skaidrs, ka ir jādarbojas plašāk. Tad es arī padomāju, ka tas būs labs instruments, kas ietver arī valsts atbalsta instrumentus, lai izmantotu to tālākai attīstībai. It īpaši tādēļ, ka manuprāt šāda veida pasākumi – eksperimenti – bez valdības atbalsta nav pārāk sekmīgi.

CL: Kāpēc Jūs izvēlējāties tik tālus mērķa tirgus?

AB: Bet, atklāti runājot, kādas ir alternatīvas? Kazahstāna un Uzbekistāna ir divas lielākās valstis pēc Krievijas un Ukrainas. Tur ir plašs darbības lauks. Attiecībā uz Baltkrieviju, Ukrainu un pat Aizkaukāzu – tur viss jau bija vairāk vai mazāk apgūts.

Kazahstāna un Uzbekistāna – tas bija tikai izlūkošanas jautājums. Mēs devāmies turp, apskatījāmies, pārbaudījām, ka pieprasījums ir un liels daudzums ar specifiskām problēmām uz vietas arī. Ar to es domāju, visāda veida organizācijas problēmas, dažādus jautājumus, kas saistīti ar finansēm, muitas noteikumiem, kopumā,  visur ir savas… nevis problēmas… bet, teiksim, vietējās īpatnības. Toties tur ir plašs darbības lauks, tur praktiski neviena nav. Pats galvenais, ka nav arī valodas problēmas. Mums ir izpratne un pieredze par to, ko ir iespējams piedāvāt partneriem šajās valstīs. Kopumā tas bija pilnīgi apzināts un loģiski pamatots lēmums – tieši Centrālāzija.

CL: Ja mēs ielūkotos nākotnē. Kā Jūs varētu novērtēt vai komentēt klastera nākotni?

AB: Es domāju, ka tas attīstīsies. Tādā nozīmē, ka attīstības virziens ir šaurāka specializācija. Kad klasteris tika veidots, tas uzņēmās to uzņēmumu pārstāvības funkcijas, kas patiesībā arī veidoja šo klasteri. Šobrīd ir skaidrs, ka ir nepieciešama lielāka iesaiste un iejaukšanās visās katra partnera virzīšanas tirgū stadijās, tādēļ te parādās sava veida uzņēmējdarbības iezīmes. Tomēr, es nedomāju, ka klasteris pilnīgi pārveidosies par biznesa struktūru, drīzāk gan klastera ietvaros ir jābūt arī sava veida uzņēmējdarbības struktūrām, kuras uz nedaudz atšķirīgiem pamatiem sniegtu atbalstu organizācijām, kuras nav klastera dalībnieki, bet ir ieinteresētas šajās zināšanās.

CL: Ja tagad Jūs atskatieties pagātnē, kurus projektus Jūs nosauktu par visinteresantākajiem?

AB: Nu… katrs no tiem… Es teiktu, ja skatāmies pēc nozīmīguma: mums lūzuma brīdis bija, kad aptuveni pirms piecpadsmit gadiem mēs sapratām, ka membrāntehnoloģijas, kuras tai brīdī tika tikai komercializētas, pārspēj iepriekš pastāvošās tehnoloģijas. Īpaši aktuāli tas ir industriālajās nozarēs, kurās tiek pieprasīta speciāla ūdens kvalitāte: vai nu pilnībā atsāļots, vai demineralizēts ūdens.

Tad arī mēs nolēmām, ka attīstīsim šo tehnoloģiju tālāk, individuāli izstrādājot inženiertehniskos aprēķinus, ražošanu utt. Mēs izveidojām inženieru grupu, kas risināja šos jautājumus, un pēc tam kopā ar mūsu Vācijas un Nīderlandes partneriem izveidojām pirmo ražošanas līniju. Tad mēs arī sākām ražot un piegādāt aprīkojumu. Mēs bijām konkurētspējīgi gan cenu ziņā, kas visvairāk interesēja klientus, gan arī kvalitātes ziņā.

Runājot par projektiem, tad pirmo industriālo membrāniekārtu Latvijā mēs uzstādījām 1997.gadā CIDO. Tas bija kopīgs projekts ar vāciešiem un pirmais nozīmīgais solis, jo neviens šeit neko tādu vēl nebija darījis. Kopš tā laika ir pagājuši 20 gadi.

CL: Ko Jūs varētu pastāstīt par saviem jaunākajiem projektiem Tulā?

AB: Bez tā, ka tas ir lielākais projekts mūsu portfolio līdz šīm brīdim – 3,5 miljoni eiro, tas nav mūsu vienīgais nozīmīgais projekts.

Mūsu biznesā atsevišķi pastāv daļa uzņēmumu, kas nodarbojas ar ūdeni, kas iztek, un daļa uzņēmumu, kuri nodarbojas ar ūdeni, kas ietek. Attiecīgi tie ir notekūdeņi un ūdens, kurš ir derīgs izmantošanai. Tomēr  daudzu apstākļu ietekmē, tostarp, ekoloģijas, dabas resursu racionāla izmantošana, tarifi un vairāki citi faktori – šobrīd uzņēmumiem ir jādomā par atkārtotu tāda ūdens izmantošanu, kas tiek izvadīts pašvaldībām piederošajās attīrīšanas iekārtās vai, attīrot to ražošanas objektā, novadīts apkārtējā vidē.

Pastāv tehnoloģiskais risinājums, ko parasti sauc par zero liquid discharge, kad ūdens tiek vēlreiz attīrīts pēc attīrīšanas iekārtām un tiek atgriezts atpakaļ ražošanas procesā. Tulā tiek īstenots tieši šāds projekts, kad viss ūdens, kas tiek izmantots un novadīts ražošanas procesa laikā tiek attīrīts un atgriezts atpakaļ ražošanas ciklā.

CL: Kas tas ir par uzņēmumu?

AB: Tas ir jauns metalurģijas uzņēmums. Pirms 10 gadiem mums bija viens šāds prototips, bet tas bija izgatavots mazāka mēroga un ar nedaudz atšķirīgu tehnoloģiju: mēs savācam un attīrījām tikai daļu no ūdens (notekūdeņus). Šobrīd viss uzņēmumā izmantotais ūdens, ieskaitot lietus ūdeņus un ūdeni no dzesēšanas sistēmām, tiek savākts vienā baseinā un tiek novadīts atkārtotai  attīrīšanai. Šis projekts ir interesants tieši no šī viedokļa, jo šobrīd Krievijā un postpadomju telpā tāda veida projektus var saskaitīt uz pirkstiem.

Tas ir pilnīgi jauns virziens. Ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar ūdens virzienu, un ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar notekūdeņiem, taču šeit virzieni pārklājas. Tāpēc mēs cenšamies atrast pareizo līdzsvaru. Mēs ļoti labi pārzinām ūdens virzienu, notekūdeņu jomu – nedaudz sliktāk. Tādēļ mums ir jāiegūst šī pieredze un mums būs jāsadarbojas ar kādu. Es domāju, ka mēs atradīsim uzticamu partneri, ar kuru kopā to īstenosim.

CL: Sarunas sākumā Jūs minējāt, ka šajā nozarē bija arī citi uzņēmumi, tomēr tie beidza pastāvēt. Kas, Jūsuprāt, ir nepieciešams, lai saglabātu konkurētspēju?

AB: Atbilde ir gan vienkārša, gan sarežģīta, jo aiz vārdiem ir arī kaut kam jāseko. Es domāju, ka mūsu gadījumā mēs virzījāmies uz aizvien dziļāku specializāciju. Nav iespējams aptvert visu, tev pašam ir jāsaprot kuras ir tavas lielākās konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem. Tā, kā mēs runājam par inženiertehnisko nozari, tev vajadzētu būt ja ne unikālam, tad vismaz ļoti specifiskam inženierijas produktam. Viss pārējais seko.

Ja tas ir uzņēmums, kas nodarbojas ar ražošanu, ir jāpiedāvā pilns pakalpojumu klāsts, tai skaitā, viss, kas var ievajadzēties – konsultācijas, revīzija, apkope, projektēšana, ražošana, uzstādīšana, pielāgošana. Ja ūdens nav uzņēmuma produkcijas sastāvdaļa (kā tas būtu gadījumā ar alus darītavām vai sulu ražošanu), tad tā neatrodas uzņēmuma interešu prioritāšu sarakstā, kas nozīmē, ka tas ir svarīgs, bet ne tik ļoti. Šajā gadījumā vadība, kā parasti, vēlas nodot visa ūdens apsaimniekošanu vienam uzņēmumam. Viņi saka, ka viņiem ir tik daudz problēmu, ka jūs to variet apsaimniekot visu. Tāpēc jums ir jābūt gatavam ne tikai pateikt “jā”, bet to arī īstenot dzīvē… Tāds komplekss uzdevums, kam nepieciešams secīgums un metodiskums.

Uzņēmumam ir skaidri jāapzinās izaicinājumi, kas būs jārisina. Pretējā gadījumā, ja jūs fokusējaties tikai  uz kaut ko vienu, piemēram, aprīkojums, bet citus pakalpojumus nesniedzat, tad ir taču tik daudz uzņēmumu, kas piedāvā aprīkojumu. Vai uzņēmums šajā gadījumā var piedāvāt kādu unikālu produktu vai būs zaudējis konkurentiem? Īsumā, mana atbilde ir – specializācija.

Korespondents: Artūrs Ivanovs

18.07.2017.